Šodien bija piemeties maziņš slinkums. Tiesa, no gultas izkāpu ar diezgan enerģijas pilnu apņēmību, ka noteikti darbošos vaigi sviedros. Taču paēdot brokastis mani pārņēma tāds lēnprātīgs slinkums, ka iepriekš izjusto enerģiju iemainīju pret dīvānu un grāmatu. Man pat uz veikalu bija slinkums iet, kur nu vēl ko darīt. Bet veikalu vajadzēja!
Šādās reizēs es tā priecājos, ka vecākais bērns ir gana liels, lai aizietu uz veikalu un nopirktu vienkāršas, man nepieciešamas lietas. Tā nu rīkojos arī šoreiz, apskaidrojot, ka man vajag 400ml saldā krējuma. Atnāk bērns mājās, saka, ka tāda un tāda nebija. Neko neesot nopircis. Bet man vajag, nu neko, izstāstu bērnam plānu B un sūtu atkal. Atnāk mājās un skatos, ka nopircis tikai pusi no man nepieciešamā daudzuma. Neesot pietikusi nauda diviem! Prasu, iztērēji priekš sevis?? Svētulīgs nē, skan atbildē. Nu labi, ļaunā māte sūta bērnu trešo reizi pēc iztrūkstošā saldā krējuma. Trešā reize veiksmīga, mājās ir saldais krējums.
Priekš kam man vajadzēja saldo krējumu? Nu, biju izdomājusi, ka gribu pusdienās zupu - krēmzupu. Dārzeņi mājās ir, kaut ko uzmeistarošu.