Nu tad tā. Šogad mani bija pārņēmis baiss čaklums un sēņot kāre. Man vienmēr ir paticis sēņot, taču vienmēr sasēņotās sēnes nonāca manas mammas pārziņā. Neesmu izvēlīga un lasiju gan bērzlapes gan gailenes, gan citas ēdamās sēnes, kuras parasti citi sēņotāji pasper ar kāju. Tākā biedēja ar bargo ziemu, domāju par ziemas krājumu izveidi. Par bekām un gailenēm viss skaidrs. Bet lūk, bērzlapes radija nelielas pārdomas. Vai tomēr labāk neuzticēt mammai. Tomēr beigās nolēmu salasītās bērzlapes novārīt un iesālīt. Nu lūk, pienāk reize, kad sagribas sēnītes. Ķēros pie lielās 3l burkas ar sālītajām sēnēm un patapināju gardas vakariņas. Sēņu plācenīšus.