Sirsnīgs sveiciens pirmajos Ziemassvētkos.
Šī ir tikai otrā svētku diena, bet man ir sajūta, ka jau nedēļu no vietas nododos svinībām. Man tas ir par daudz un ar vienu savu sirds pusi sāku ilgoties pēc ierastā dienas ritma. Cilvēkam nekad nav labi, ne?
Bet ko daudz gausties, svētki nāk un iet un drīz jau atkal ikdienas rutīnas skrējiens būs klāt kā likts.
Un kamēr svētki, jāklāj svētku galdi ar visām tām izrietošajām sekām. Šoreiz Ziemassvētku vakaru sagaidījām mājās kopā ar maniem vecākiem. Un cienītais jau laikus informēja, ka gribot zirņus, cepeti ar štovētiem kāpostiem un pīrāgus ar piparkūkām. Būs. Un pašai sev par brīnumu ārkārtīgi operatīvi to visu arī pagatavoju. Kamēr rūga iejauktā pīrāgu mīkla, tikmēr sacepu piparkūkas, zirņi un kāposti neprasīja daudz pūļu, līdz ar to, tie tur paralēli gatavojās. Tad bija kārta cepetim un visbeidzot atlika vien pīrāgus salikt krāsnī cepties, lai tikko no krāsns vilktus laukā, galdā celtu. Elementāri... vēl pašai pa vidu sapucēties, atvases izlamāt un pie vietas nolikt. Egli izrotāt un galdu saklāt. Ko tik viens sieviešcilvēks nevar izdarīt dažās stundās. Pilnīgi bail paliek, iedomājoties kādas lietas spētu paveikt, ja pie vadības stūres tiktu. Joks.
Reklāma
Tam visam pa vidu secināju, ka šogad absolūti nav iekāriena pēc karstvīna. Nē, kaut kā šis dzēriens ir nedaudz apnicis un gribas paplašināt savas dzērienu āres. Ko vēl tādu sildošu pagatavot? Un te man kaut kā absolūti nelika mierā doma par karstalu. Paskatījos receptes, bet ziniet - pārliecības par to, ka būs ok. nebija. Tad nu - čujs, ņuhs un poņa pie rokas un ar trīcošu sirdi darināju augšā. Bet sanāca tik labs, ka secināju - piedod karstvīn.... es Tevi piekrāpšu ar karstalu.
Šodien kā reiz bijām viesos, kur šo recepti atkārtoju. Jāsaka tā - ir kam garšo, ir kam negaršo. Tāds saldeni rūgts padzēriens.