Brīžiem likās, ka šodien sākušies lielie grēku plūdi. Tik līst un līst, un līst. Brr... noskrinos un ieritinos ciešāk dīvānā ar karstu tēju un žurnālu.
Taču ilgi jau tā nenosēdēsi, vajag pagatavot pusdienas. Vakar pusdienu gatavošana bija diezgan amizanta. Gāju uz veikalu, pēc pārtikas. Absolūti nebija nekādas nojausmas, ko gatavot. Tā nu, aizbridu līdz veikalam un nopirku sev topiņu. Par atlikušajiem diviem latiem, vajadzēja izdomāt, ko gatavot. Laikam, reizēm lieti noder neapdomīgi tēriņi, jo ģimene pusdienās dabūja kartupeļus, biezpienu un marinētu siļķi. Visi bija priecīgi.
Šodien gan laiks, gan nauda nebija mani sabiedrotie, vajadzēja no krājumiem gatavot. Taču šodien man domājās labāk nekā vakar. Izdomāju, ka šausmīgi sen nav ēsta zirņu putra. Zinu, ka citiem tā iedveš nāves šausmas. Bērnības trauma. Taču man garšo. Jau no mazotnes es šausmīgi gaidīju, kad ēdienreizē būs šī putra. Nezinu, vai tagad bērnudārzos tādu gatavo, bet, kad es apmeklēju bērnudārzu, šī putra bija diezgan bieži. Skolā man šī eksotika izpalika, jo pusdienas vienkārši neēdu. Paldies dievam, manējie mājinieki ēd ar gardu muti. Tad nu uzvārīju zirņu purtu.