Kārtīga latvieša kārtīgs paēdiens. Lēts un sātīgs. Bērnībā diezgan bieži šī putra tika celta pusdienu galdā. Nereti pārnākot no skolas, atklāju gultā satīto segu kalnu, zem kura slēpās putras katls. Parasti bija 2 varianti, griķi vai bukstiņbiezputra. Ne viens ne otrs variants sajūsmu neizsauca. Ēst ēdu, bet sajūsmā nebiju. Gāja gadi un šī putra ēdienkartē parādijās aizvien retāk un retāk, līdz uz dažiem gadiem izzuda pavisam. Un tad, kādā jaukā dienā, kā tas nereti notiekas, sagribas ko tādu. Ko tādu... ar ko varētu piesiet dūšu. Staigā pa māju, meklē istabai piekto stūri un nesaproti, ko tādu apēst, lai būtu miers. Nelīdz ne desa, ne siers, ne saldējums. Un tad, kaut kur atmiņu dzīlēs pavīd doma par bukstiņbiezputru, un kā par to iedomājos, tā viss. Tā gribas šo putru, ka vai acīs cērtas. Nu neko, diedzu uz veikalu, pirku visu nepieciešamo un uztapināju sev šo gardumu. Mmmmm, dvēsele gavilē, salds naktsmiers garantēts. Putra sanāk garda jo garda. Tagad nereti gatavoju šo putru. un ar katru reizi brīnos, kāpēc bērnībā man šī putra negaršoja tik ļoti, kā tagad.