Labs vakars!
Nu ko, veiksmīgi šī darba nedēļa pavadīta. Pēdējā nedēļa pirms jauna gadu desmita. Gandrīz sākot ar jauno nedēļu iekāpšu es jaunā gadu desmitā un šo gadu desmitu gaidu ar nepacietību. Attiecībā uz to, man ir lieli plāni.
Jāsaka, ka šis aizvadītais gadu desmits bija ārkārtīgi ražīgs un notikumiem bagāts. Ceru, ka nākošais būs tāds pats. Tiesa pēdējā nedēļā notiek, ne visai patīkami notikumi, bet arī tie ir vajadzīgi, lai stiprinātu savu raksturu.
Ak... es jau te aizrunājos par tādām visai filozofiskām lietām. Lai tās paliek!
Tātad, šovakar es gatavoju vistas spārniņus ābolu-sojas-medus mērcē. Bija tā, ka trešdien biju viesos pie Ingas un Kristapa. Kristaps bija pagatavojis ārkārtīgi gardu cūkgaļu saldskābajā mērcē. Tik gardu, ka es, nākošajā dienā, iepriekšējo dienas vakariņu iespaidā, darba pusdienlaikā devos uz vietējo ēstuvi. Un ieraugot tur vistas fileju ananāsu mērcē nespēju pretoties, jo likās, ka garšas eiforija turpināsies. Ne vella! Bija tāda vilšanās, ka gandrīz apraudājos. Nu neko. Bet miera man nebija. Tad nu šodien nolēmu pagatavot vistas spārniņus. Domāju, ko un kā, līdz atcerējos Mimosas stāstīto par soju ar ābolu sulu. Šādā kombinācijā vēl nebiju mēģinājusi t'qpēc apvienojot patīkamo ar lietderīgo, nolēmu izmēģināt. Ziniet ko?!! Sanāca nāvīgi gardi. Cienītais ar jaunāko atvasi sacentās, kurš vairāk vistas spārniņu noēdīs. Es, tiesa, vairāk devu priekšroku klāt liktajiem dārzeņiem, kas ar rīsiem garšoja ārkārtīgi labi.