Šodien ārā bija +10, laikam pavasaris beidzot sāk lūkoties mūsu virzienā. No skapja dziļumiem sāku meklēt svārkus, lai tak redz, manas smukās kājas! Joks portams. Bet tas, ka bikses jau nedaudz pieriebušās, tas fakts.
Tad nu, baudot pavasari un nesteidzīgu pastaigu ar domām par pusdienām, nonācu līdz interesantai atskārsmei. Pastēte. Ar aknām ir tā, ka neesmu to fans. Taču šad tad ceptas aknas man tīri labi iet pie sirds. Taču to gatavošana jau kādu gadu vai pat vairāk nav bijusi mūsmājās. Kaut kā izvairos no tām. Katru reizi, kad uznāk kāre pēc ankām, nopērku pastēti. Tas bija līdz brīdim, kad bija nopērkam patiesi garda pastēte. Taču nu šī pastēte ir pazudusi no veikalu plauktiem un visi citi veidi, cietuši fiasko. Secinājums viens. Jāgatavo pašai. Palūkoju i-netā un sapratu, ka ātri un ērti ir vistu aknu pastēte. Nu ko, domāts darīts. Recepšu daudz, taču izvelkot vidējo aritmētisko pagatavoju pastēti. Un ko iedomā, tīri baudāma, lai neteiktu, ka nāvīgi laba.