Ak, kā es priecājos, ka šodien paliku mājās.
Vakar vakarā bija tāda doma, ka ar jaunāko atvasi azotē, aizdoties uz pāris stundiņām uz darbu. Taču, naktī paveroties uz loga pusi un ieraugot kas notiek aiz tā, es sapratu, ka palikšu mājās. Un labi, ka tā. Laiciņš tāds, ka ne tikai ārā negribas doties, bet pat uz loga pusi skatīties negribas. Tā nu uztaisīju lielu krūzi aromātiskas kafijas. Ar vienu roku padarbojos darba lauciņā, sak, jātur roka uz pulsa un ar otru nodevos kārtējās vieglās lasāmvielas burvībai. Un ļauties varēju pavisam mierīgi, jo par pusdienām bija izdomāts jau vakar!
Pāris dienas atpakaļ sanāca tā, ka kopjot savu lazareti iesāku skatīties filmu The Help. Filmiņa kā jau jebkura Holivudas filmiņa, viegla, izklaidējoša, kā reiz tādām dienām, kad negribas velti noslogot savu prātu. Un te, šajā filmā vairākkārt figurēja rīvmaizē cepta vista. Lūk, domas par šo vistiņu man nelika mierā. Saldētavā kā reiz vistas stilbiņi ir, rīvmaize mājās ir... atliek tik cepšanas vaina!
Pateikšu godīgi kā ir! Pārēdos es, pārēdās cienītais!