No šodienas, es tā kā ar vienu kāju esmu uzsākusi darba ļaužu gaitas. Cik ilgi, tas ir cits jautājums, par kuru šonedēļ domāt negribas. Kāpēc tieši šonedēļ? Tāpēc ka šonedēļ ir tikai apmācības, lai saprastu kas ir kas un vai to spēs celt.
šodien bija ārkārtīgi liels vilinājums neko negatavot. Atstāt visu uz makaroniem ar cīsiņiem, taču tad ierunājās sirdsbalss. Kas zin! Varbūt nākošnedēļ metīšos ar pilnu krūti darbā, tad gatavošanai vienkārši nepietiks ne spēka, ne laika. Tāpēc pārvarēju savu slinkumu un gatavoju mūsmājās sen negatavotu ēdienu. Ēdienu klasiku, vēl vienu bērnības garšu. Šmorētas vistu stilbus. Ak, bērnībā šī maltīte tika uzņemta ar sajūsmu. Tiesa, parasti tika šmorēta vesela vista, kas sagriezta gabalos. Līdz ar to, parasti bija cīniņš tieši pēc stilbiņa. Tas pagatavotajam ēdienam piešķīra īpašu nozīmi un garšu. Tagad šmorēju tikai stilbiņus, kas savā ziņā ir ērti - neviens necīnās dēļ stilbiņa. Taču laupa šo mazo burvību! Nu neko... dzīve skarba!