Labs vakars!
Šodien bija smagas pārdomas par pusdienām darba laikā. Ziniet, nav joka lieta, katru dienu izdomāt kur un kā un galvenais KO, ēdīs. Šodien jau ar darba kolēģēm bijām gatavas iet uz vietējo bodi pēc roltoniem. Bet nu tomēr saņēmāmies un paēdām vietējā ēstuvē. Nedaudz jau apnicis un arī piedāvājuma klāsts nemainīgs. Savu reizi brīnos, kā mājas ēdiens neapnīk. Pirms uzsāku šo blogu, manā recepšu krājumā ne tuvu nebija tik daudz dažādu ēdienu. Bloga ietekmē es izmēģinu aizvien ko jaunu un ģimene savu reizi sāk ilgoties pēc vienkāršām kotletēm un frikadeļu zupas. Jā, tā ir šī bloga blakusparādība, ka aizraujoties ar jaunā meklējumiem, piemirst veco, labo. Bet pati jau vien vainīga... lai gan, es varu vainot Milēdiju. Viņa vainīga, ka uzsāku šo blogu. Un Cez Madam, kas man ierādīja, kā tad blogs veidojams. Viss... grēkāži atrasti, varu dzīvot mierā.
Vakar cepu sālīto sēņu plācenīši, sanāca nāvīgi gardi, ka es ar piespiešanos atrāvos no pannām un katliem. Tiešām sen nebija ēsts(cik zīmīgi par to veco, labo) un likās tik garšīgi, tik garšīgi. Šodien gan man plānā bija zupa. Šī zupa ir tā izslavētā, pareizāk sakot, manis slavētā zupiņa, kas atgrieza mani dzīvotājos. Jā, jā... šī tad ir tā zupele, ko gatavoju kamēr pati biju uzkarsusi kā tikko vārīta tējkanna(lasīt paaugstināta temperatūra) un vecākā atvase brauca uz slimnīcu šūt pieri. Pateicoties šai zupiņai es atguvu spēku, dzīvotprieku un vispār... nācu pie samaņas. Šodien pagatavojot secināju, garšo tikpat labi, kā toreiz.