Vakar plosījos pa virtuvi. Bija iedvesma un arī laiks aiz loga nerādija pagalm iepriecinošu ainu. Pie tam nākošnedēļ skolā brīvlaiks, tātad tas nozīmē, ka visa banda būs mājās. Jāsagādā rijamais un tāds, ko fiksi var izvilkt un iedot, kad atskan izmisīgs : Mammu, uztaisīsi ēst!
Ilgi jau nav jādomā. Aukstā gaļa ir pagalam kā radīta šādām reizēm. Pie tam, bērni izteikti gaļēdāji, to ļoti labprāt vico iekšā. Domāts - darīts.
Atzīmēšu, ka ar auksto gaļu sadraudzējos salīdzinoši nesen. Man tas mūždien ir liecies kaut kāda neiespējamā misija. Pareizāk sakot mistika - lielie katli, daudzās stundas vārīšanas pēc tam vēl griešanas/malšanas un tad tik nākošajā rītā tiec pie gaļas. Taču visam dzīvē pienāk pirmā reize. Arī aukstajai gaļai. Jāsaka, ka ar pirmo reizi viss sanāca un šobrīd man tas liekas vienkāršāks par vienkāršu. Nekā sarežģīta, galvenais lai gaļa ir. Vispārējais ir tikai enerģijas jautājums. Mūsmājās tētis un mamma taisa ķopķēzi, tas ir, gaļu samal un tad sajauc ar buljonu. Tā ir ērtāk, visi treknumi tiek pārstrādāti. Taču vīrs to sauc par suņa prieku un nav piedabūjams ēst. Un nelīdz skaidrojums, ka tur ir tīra gaļa, nekādas cīpslas utt. Suņa prieks un viss. Lai gan maltās gaļas mērce tāds uzsildīts suņa prieks arī vien ir. Bet to viņš ēd. Lai nu kā es gatavoju gabaliņos.
Un vēl kas, gatavoju no cūkas un liellopa gaļas. Tas pēc mana tēva gaumes. Cūka treknāka, liellops liesāks. Taču var gatavot tikai no tīras cūkas, vai jaukt cūku ar vistu utt.
Oi, aizpļāpājos...