Labs vakars!
Šodien laiciņš foršs. Jūlijs iesācies visnotaļ enerģiski un pozitīvi. Metu sev izaicinājumus un tos arī izturu, kas pašai liek daudz ko pārdomāt un pārvērtēt.
Viens no tiem, kas pašai rada milzu gandarījumu par sevi, ir draudzenes apciemošana Valmierā. Pats par sevi tas nav nekas, taču nozīmīgu šo apciemojumu darīja fakts, ka es turp devos sava vellapēda mugurā. Es neesmu nekāds profesionāls velobraucējs. Tik, cik savam priekam pa vietējām ārēm esmu braukusi. Taču mani nekad nav likusi mierā doma, ka vajadzētu kaut kur tālāk. Tā nu nevienam neko neteicu, bet sevī briedināju domu par šo braucienu, jo bailes bija diezgan lielas. Taču es to paveicu, kopējais braukšanas ilgums 10 stundas ar 2 lielākām un 2 mazākām pauzītēm. Pa ceļam biju apciemot Absolūts ēd, paldies viņai par garšīgo tēju. Kopumā nominos 8h ja izņem ārā pauzes. Murjāņos ar pirmo ātrumu, trīcošu sirdi un no aizmugures braucošām fūrēm, uzminos augšā. Pēc tam jau bija kauns neuzmītos pārējos stāvākos un ne tik stāvos uzkalnos.
Nākošais, kas tagad mani sagaida ir nedēļa prom no civilizācijas, ar teltīm, bez elektrības un jūra, jūra un vēlreiz jūra. ņemšu savas atvases un braukšu padzīvot jūras krastā. Nu tā... lai pēcāk jūra ir līdz brošai. Arī laiku sola labu, tad kāpēc gan ne.
Tad nu šodien pārrunājot ar cienīto ko un kā darīties, ka šams uz nedēļu viens pats paliksies, braucām uz Centrāltirgu iepirkties. Sak, jāsagatavo cienītajam ēdiens. Uz nedēļu.
Tā nu klaiņojot pa paviljoniem, uzdūros ļoti skaistām un kārdinošām cūkas ribiņām. Nu ko? Jāņem ciet un jāšmorē ģimenei pusdienas. Sanāca kaut kas ārptātīgi gards, ka jaunākā atvase atteicās ēst kartupeļus. Ēdīšot tikai gaļu. Aha... tūlīt!