Mūsmājās jautrība sit augstu vilni! Trīs dienas tēloju salmu atraitni. Vīrs aizdevies iekarot poļu zemi vai poļu meitenes(ko gan viņš neatzīstas) un es palikusi viena ar saviem trim mošķīšiem. Viena diena izturēta, šī jau ar uz dienas galu dodas, atliek tik rītdien vēl izturēt un tad jau cienītais būs atpakaļ ierindā.
Bet, kamēr vīrs prom, protams, uzdzīve sit augstu vilni. Vakar notiesājām vēl šādus tādus pārpalikumus no iepriekšgatavotā, šodien ķērāmies pie vēdera lutināšanas. Kā nu lutināsim? Sīči pieprasīja pankūkas. Ahā, virziens skaidrs. Kādas?? A tur samulsa un nevarēja tikt skaidrībā kādas. Viens kartupeļu, cits parastās plānās, cits vispār pildītās. Ne ne mīļie, tā nu gan neies krastā. Cepsim ķirbju pankūkas. Atskanēja vienbalsīgs jā!!! Protams, viss jau būtu baigi labi, ja es tā 100%zinātu, ka manējie ēdīs ķirbju pankūkas. Iepriekš nekad neesmu gatavojusi. Iespējams, ka bērnudārzā ir ēduši, bet vai atceras kā garšo? Diez vai.
Man mamma bērnībā cepa šādas - sarīvēja ķirbi uz rupjās sakņu rīves. Klāt ola, sāls, cukurs, nedaudz milti un cepa gatavas. Neteikšu, ka biju stāvā sajūsmā, bet ēst ēdu. Taču šāds variants draudēja ar to, ka varu pie milzīgās bļodas ar pankūkām, palikt viena pati. Tad nu, lai izvairītos no šāda gadījuma, nolēmu pankūkas cept kā jau cep pankūkas, tikai pielikt klāt sablendētu ķirbi! Pankūkas aizgāja uz urrrāā, vēl viens ēdiens ķirbju ēdāju iesācējiem.