Rūgušpiena pankūkas
Atkal atsākusies darba nedēļa. Nu kuram darba, kuram ne darba, taču jebkurā gadījumā ir sākusies jauna nedēļa. Pēdējā šajā mēnesī. Žēl...
Šodien nolēmu brokastīs pagatavot rūgušpiena pankūkas. Mētājās pa ledussskapi ieskābis piens, ārā žēl liet, tapēc saraudzēju.
Ar rūgušpienu man ir diezgan interesantas attiecības. Bērnībā visai bieži, virtuvē uz galda stāvēja, tobrīd likās, liela bļoda ar rūgušpienu. Karstās vasarās mamma ar tēti visai bieži no šīs bļodas mielojās, gadijās, kad tika ceptas pankūkas, taču tas mani dzena vājprāta šausmās. Pats rūgušpiens man likās, kaut kas pagalam nelietojams. Un pankūkas šo situāciju neglāba. Negaršoja un viss. Ar tādu pārliecību dzīvoju līdz kādu dienu aizbraucu pie draugiem uz laukiem. Un tur vienu dienu tiek celts galdā rūgušpiens. Jūs jau saprotiet bērnu, kam rūgušpiens iedzen šausmas, kaut ko tādu ieraudzīt uz galda. Ciemos!! Arī man tika piedāvāts un es kā labi audzināts bērns, protams, ka nevaru pateikt nē. Taču!! Man rūgušpiens tika servēts ar cukuru un kanēli. Oho! Pasauli atklāju par jaunu. Izrādās, ka tā, tā lieta ir visai ēdama, lai neteiktu, ka atsvaidzinoši garda. Pēc viesošanās, mājās pie rūgušpiena bļodas pieslēdzos arī es. Gāja laiks un pienu nomainīja uz pienu tetrapakās. Reiz, sakārodama rūgušpienu saraudzēju pienu. Ak tu mī un žē... kas tā bija par pretīgu, rūgtu žļurgu. Tā nu rūgušpienam pārvilku treknu svīrtu pāri. Taču laiki mainās, atsākās izlejamā piena bums un laimīgas sagadīšanās rezultātā, šāds piens sarūga piena pudelē. Jau pēc smaržas jutu, ka ir ok, bet garšot tākā neriskēju. Kad atkal atkārtojās laimīgā sagadīšanās, nolēmu pagaršot un secināju, ka jā. Sarūgušais piens ir lietojams. Tā nu speciāli nopirku pienu un saraudzēju. Domāju, ehh, ka nu panašķēšos. Kā tad! Sešas kāras acis veica izmeklēšanu, ko māte ēd. Atzina par labu esam un mātei ne smakas no rūgušpiena neatstāja. Vot, skāde! Šodien atkal, laimīgas sagadīšanās dēļ, atklāju ieskābušu pienu ledusskapī. Ielēju bļodā un ļāvu sarūgt. Taču šoreiz izcepu pankūkas. Knapi paspēju kādu pārīti noēst. Atkal tās pašas sešas acis, kāri norija visu izcepto pankūku kvantumu. Nu kā tādi badakāši!(he he)
Šodien nolēmu brokastīs pagatavot rūgušpiena pankūkas. Mētājās pa ledussskapi ieskābis piens, ārā žēl liet, tapēc saraudzēju.
Reklāma
Ar rūgušpienu man ir diezgan interesantas attiecības. Bērnībā visai bieži, virtuvē uz galda stāvēja, tobrīd likās, liela bļoda ar rūgušpienu. Karstās vasarās mamma ar tēti visai bieži no šīs bļodas mielojās, gadijās, kad tika ceptas pankūkas, taču tas mani dzena vājprāta šausmās. Pats rūgušpiens man likās, kaut kas pagalam nelietojams. Un pankūkas šo situāciju neglāba. Negaršoja un viss. Ar tādu pārliecību dzīvoju līdz kādu dienu aizbraucu pie draugiem uz laukiem. Un tur vienu dienu tiek celts galdā rūgušpiens. Jūs jau saprotiet bērnu, kam rūgušpiens iedzen šausmas, kaut ko tādu ieraudzīt uz galda. Ciemos!! Arī man tika piedāvāts un es kā labi audzināts bērns, protams, ka nevaru pateikt nē. Taču!! Man rūgušpiens tika servēts ar cukuru un kanēli. Oho! Pasauli atklāju par jaunu. Izrādās, ka tā, tā lieta ir visai ēdama, lai neteiktu, ka atsvaidzinoši garda. Pēc viesošanās, mājās pie rūgušpiena bļodas pieslēdzos arī es. Gāja laiks un pienu nomainīja uz pienu tetrapakās. Reiz, sakārodama rūgušpienu saraudzēju pienu. Ak tu mī un žē... kas tā bija par pretīgu, rūgtu žļurgu. Tā nu rūgušpienam pārvilku treknu svīrtu pāri. Taču laiki mainās, atsākās izlejamā piena bums un laimīgas sagadīšanās rezultātā, šāds piens sarūga piena pudelē. Jau pēc smaržas jutu, ka ir ok, bet garšot tākā neriskēju. Kad atkal atkārtojās laimīgā sagadīšanās, nolēmu pagaršot un secināju, ka jā. Sarūgušais piens ir lietojams. Tā nu speciāli nopirku pienu un saraudzēju. Domāju, ehh, ka nu panašķēšos. Kā tad! Sešas kāras acis veica izmeklēšanu, ko māte ēd. Atzina par labu esam un mātei ne smakas no rūgušpiena neatstāja. Vot, skāde! Šodien atkal, laimīgas sagadīšanās dēļ, atklāju ieskābušu pienu ledusskapī. Ielēju bļodā un ļāvu sarūgt. Taču šoreiz izcepu pankūkas. Knapi paspēju kādu pārīti noēst. Atkal tās pašas sešas acis, kāri norija visu izcepto pankūku kvantumu. Nu kā tādi badakāši!(he he)
Registered and logged in users see less ads.
Ingredients
- ~ 1l rūgušpiens
- 2 olas
- 2-3gl. miltu
- 3-4 ēd.k. cukura
- 1/2 tēj.k. kanēļa(kārtīga šķipsna)
- 1/2 tēj.k vaniļas cukura(kārtīga šķipsna) vai viena mazmazītiņa pile vaniļas esences
- 1/2 tēj.k. cepamā pulvera
- maz mazītiņa šķipsna sāls
- eļļa cepšanai
- 1. Rūgšpienu lej traukā kurā gatavos mīklu, pievieno kanēli, vaniļu un cukuru. Piesit 2 olas un visu kārtīgi sakuļ.
- 2. Pēc tam pievieno miltus. Mīklai jābūt diezgan pabiezai, tapēc jāskatās ar miltu daudzumu. Bēru uz aci, bet apmēram 2-3glāzes miltu toč bija. Kad milti pievienoti un kārtīgi samaisīti, pievieno cepamo pulveri un vēlreiz kārtīgi samaisa. Ļauj mīklai minūtes 10 atpūsties.
- 3. Uzkarsē pannu, ielej eļļu un cep pankūkas zeltaini brūnas no abām pusēm. Servē galdā ar ievārījumu.
- 4. Nu lūk, rūgušpiena pankūkas gatavas. Vīrs noteica, ka esot gaisīgākas un vieglākas kā parastās. Jūtams neliels skābumiņš no rūgušpiena ko patīkami papildina maiga kanēļa un vaniļas garša. Kanēļa nemīletāji, var nelikt kanēli, bet vairāk vaniļu. Tik nevajag aizrauties, lai nenomāc rūgušpiena garšu. Labu apetīti!
Recipe Directions
Reklāma
