Un visbeidzot man šodienas varoņdarbs. Neskatoties uz ārā valdošo svelmi un iekšā karsējošo cepeškrāsni, es sevi nolēmu paspīdzināt stāvot pie plīts un cepinot kotletes. Un ne jau šādas tādas, bet gan pildītās. Vai man izdevās sevi paspīdzināt? Protams! Mugura slapja, dibens putās, toties kāds rezultāts!! Es nezinu no kurienes man radās šī doma, ka varētu taisīt pildītās kotletes. Nekādas revolūcijas, spriežot pēc internētā atrodamās informācijas, bet manā redzeslokā līdz šim nebija nonācis. Un šoreiz pildīju nevis ar sieru, bet gan ar dārzeņiem.
Nu ko, šis tad arī bija iemesls, kādēļ vilkāmies pa pusrajonu uz tirgu. Vajadzēja malto gaļu. Taču rezultāts ir tā vērts. Cienītais stenēdams un pukstēdams, mani vainojot, ka es šo nobarošot, neatgāja no kotlešu bļodas.