Labs vakars!
Nu ko, beidzot ir beidzies pirmais šī gada mēnesis. Jāsaka, lai arī strādāts ir tikai 4 nedēļas, tomēr nepamet sajūta, ka bija vairāk. Kā tik pamosties, paskaties kalendārā un secini, ka vēl joprojām ir janvāris. Nu neko, celies un velies ar domu par gaišo nākotni, ka beidzot nāks februāris, tad marts un tad jau arī sāksies siltais pavasaris. Cerams.
Lai arī es vēl nesen žēlojos par straujo laika ritējumu, janvāris bija tāds mierīgs mēnesis. Nedaudz pārdomas, nedaudz pašanalīzes un sevis salikšana pa plauktiņiem. Nē, nekādas jaungada apņemšanās es neapņēmos. tikai tā skaidrāk iezīmēju jau sev labi zināmās lietas.
Tā nu lēnu garu, baudot laisku svētdienas rītu secināju, ka visa nedēļa pagājusi skriešanā, gribas ko tādu rimtu, meditējošo pagatavot. A kas var būt labāks par kādas zupas pagatavošanu, vēlams ar daudzām sastāvdaļām. Tad tā rimti vāri buljonu, griez sastāvdaļas un domā savas domas. Pie kam, neviens i tuvumā nenāk, kad darbojies ar tikko uzasinātu nazi.
Kad tiku skaidrībā ar to, ka gatavošu zupu, apjautājos cienītajam vai ir kādas konkrētas vēlmes. Viņš visu atstāja manā ziņā un te man prātā iešāvās doma - rasoļņiks. Un vēl es secināju, ka šādu zupu līdz šim es šeit neesmu publicējusi. Nē nu.... ar vienu šāvienu divi zaķi.
Taču šeit ir maza atkāpīte, nezinu ko un kā jūsmājās sauc pa rasoļņikiem, bet mūsmājās, mana mammu mamma jau šo zupu vārot, lika klāt desu. Tāpēc manā izpratnē, rasoļņiks bez desas nav rasoļņiks.