Zaļo dārzeņu krēmzupa
Labs vakars!
Šodien darbā ar savām jaukajām kolēģītēm izdomājām, ka aiziet pusdienās ir aizvien grūtāk un grūtāk. Ne jau darba apjoma dēļ, bet gan tāpēc, ka visas ēstuves "normālās", ir apnikušas. To piedāvāto ēdienu klāsts liekas tik vienveidīgs, ka doma par pusdienām uzdzen diezgan ievērojamu depresīvismu. Protams, tuvākajā apkārtnē par ēstuvju izvēli būtu grēks sūdzēties, visas atrodas diezgan tuvu mūsu darba vietai, tālākā ir kādas 10minūšu gājienā. Taču ne visās tā droši var iet iekšā un ēst. Es jau diži nesūdzos par savu vēderu, gandrīz atbilst teicienam - Vēders nav grāmata un dibens nav duršlaks. Taču nesenais vēderdraņķis liek aizdomāties, ka šad un tad, pa lieliem svētkiem, mans vēders tomēr ir grāmata. Paldies dievam, tagad mūsu kolēģu lokā ir viena kolēģīte, kurai šis teiciens ir gandrīz ikdiena un uz viņas tad var pārbaudīt, vai konkrētajā ēstuvē ēdiena kvalitāte ir ok. Tā nu mēs šodien iebridām vienā ēstuvē, kas pēc skata jau neizskatījās slikti, bet es jau biju novērojusi, ka ēstuvēs, kurās ir maz apmeklētāju, labāk neiet. Neba velti tās stāv vientulīgi tukšas. Taču nepretojos vairākumam un gājām tik iekšā. Mans izvēlētais vistas rullītis ar siera un bazilika pildījumu dikti garšoja pēc eļļā pārvārīta panējuma. Savukārt kolēģes dārzeņu krēmzupa izskatījās visnotaļ neapetelīgā krāsā, paldies dievam garšoja pēc vistas buljona. Varēja būt bēdīgāk. Savukārt mūsu ēdnīcu detektoram akurāt pēc 15 minūtēm pildītās pankūkas ar sieru un šķiņķi pazuda Rīgas kanalizācijā. Es gan steidzu uzlabot pašsajūtu ar melno tēju un šokolādi.
Tad nu pēc šodienas iespaidiem, secināju, ka es noteikti šodien gribu zupu. Un vislabāk krēmzupu. Veikalā domāju, kādu no dārzeņiem gatavot, līdz manu uzmanību piesaistīja cukīnī, puravs un brokolis. Hmmm.... taisīšu ka nu zaļo dārzeņu zupu. Cienītais gan tā aizdomīgi paskatījās, sak... zaļo??...dārzeņu...?? Nu labi! Paldies dievam, viņš man uzticas un mīl, un beigās teica, ka esot garšīga. Jaunākā atvase bez liekām ceremonijām izēda divas porcijas. Pašai ar, dvēsele gavilēja, jo tas bija tas, ko gaidīju.
Šodien darbā ar savām jaukajām kolēģītēm izdomājām, ka aiziet pusdienās ir aizvien grūtāk un grūtāk. Ne jau darba apjoma dēļ, bet gan tāpēc, ka visas ēstuves "normālās", ir apnikušas. To piedāvāto ēdienu klāsts liekas tik vienveidīgs, ka doma par pusdienām uzdzen diezgan ievērojamu depresīvismu. Protams, tuvākajā apkārtnē par ēstuvju izvēli būtu grēks sūdzēties, visas atrodas diezgan tuvu mūsu darba vietai, tālākā ir kādas 10minūšu gājienā. Taču ne visās tā droši var iet iekšā un ēst. Es jau diži nesūdzos par savu vēderu, gandrīz atbilst teicienam - Vēders nav grāmata un dibens nav duršlaks. Taču nesenais vēderdraņķis liek aizdomāties, ka šad un tad, pa lieliem svētkiem, mans vēders tomēr ir grāmata. Paldies dievam, tagad mūsu kolēģu lokā ir viena kolēģīte, kurai šis teiciens ir gandrīz ikdiena un uz viņas tad var pārbaudīt, vai konkrētajā ēstuvē ēdiena kvalitāte ir ok. Tā nu mēs šodien iebridām vienā ēstuvē, kas pēc skata jau neizskatījās slikti, bet es jau biju novērojusi, ka ēstuvēs, kurās ir maz apmeklētāju, labāk neiet. Neba velti tās stāv vientulīgi tukšas. Taču nepretojos vairākumam un gājām tik iekšā. Mans izvēlētais vistas rullītis ar siera un bazilika pildījumu dikti garšoja pēc eļļā pārvārīta panējuma. Savukārt kolēģes dārzeņu krēmzupa izskatījās visnotaļ neapetelīgā krāsā, paldies dievam garšoja pēc vistas buljona. Varēja būt bēdīgāk. Savukārt mūsu ēdnīcu detektoram akurāt pēc 15 minūtēm pildītās pankūkas ar sieru un šķiņķi pazuda Rīgas kanalizācijā. Es gan steidzu uzlabot pašsajūtu ar melno tēju un šokolādi.
Reklāma
Tad nu pēc šodienas iespaidiem, secināju, ka es noteikti šodien gribu zupu. Un vislabāk krēmzupu. Veikalā domāju, kādu no dārzeņiem gatavot, līdz manu uzmanību piesaistīja cukīnī, puravs un brokolis. Hmmm.... taisīšu ka nu zaļo dārzeņu zupu. Cienītais gan tā aizdomīgi paskatījās, sak... zaļo??...dārzeņu...?? Nu labi! Paldies dievam, viņš man uzticas un mīl, un beigās teica, ka esot garšīga. Jaunākā atvase bez liekām ceremonijām izēda divas porcijas. Pašai ar, dvēsele gavilēja, jo tas bija tas, ko gaidīju.
Registered and logged in users see less ads.
Ingredients
- kartupeļus
- cukīnī
- puravu
- brokoli
- spinātus
- sīpolus
- ķiplokus
- saldo krējumu
- sviestu
- garšvielas - smaržīgie pipari, lauru lapu, kaltēti zaļumi
- sāls
- cukurs
- baltmaize grauzdiņiem
- 1. Daudzumus nenorādīju, jo viss atkarīgs no ēdāju daudzuma. Visu sāk ar kartupeļu mizošanu un sagriezšanu mazākos gabaliņos. Tad pievieno brokoli. Pārlej ūdeni tā, lai nedaudz nosegtu dārzeņus, pievieno sāli, nedaudz cukuru, garšvielas un liek vārīties.
- 2. Kamēr vārās kartupeļi ar brokoļiem, notīrām un sagriežam sīpolu. Liekam pannā ar 1 ēdamkaroti sviestu uz lēnas uguns cepties. Pēc tam pievienojam sagrieztu ķiploku un cukīnī. Pārkaisām ar nedaudz sāli un cepam līdz kartupeļi ar brokoļiem sāk vārīties.
- 3. Kad katla saturs sāk vārīties, pievieno apceptos cukīnī un turpina vārīt līdz dārzeņi ir mīksti. Tad pievieno spinātus, man bija paciņa saldēto spinātu un vēl pavāra minūtes piecas. Maisot izķeksē smaržīgos piparus un lauru lapu.
- 4. Nu lūk, kad viss savārījies ķēros pie blendēšanas darbiem. Visu jauki sablendēju viendabīgā masā, liku atpakaļ uz uguns un lēju klāt saldo krējumu. Apmēram 500ml man aizgāja. Pagaršo vai pēc garšas kas netrūkst un ak vai, atcerējos, ka nepieliku puravu!!! Nu ko, daudz jau nebija jādomā. Sagriezu puravu, atkal apmēram 1 ēdamkarote sviesta uz pannas, maisot, puravu cepu minūtes 5. Tad liku blenderī ar vienu kausiņu zupas, sablendēju un lēju atpakaļ zupā.
- 5. Pakarsēju minūtes divas, pagaršoju vai sāls-cukurs daudzums ok. un servēju galdā ar baltmaizes grauzdiņiem.
- 6. Mmm... bija labi! Labu apetīti!
Recipe Directions
Reklāma
