Vakar baudot ikdienišķo brokastu sviestmaizi aizdomājos, ka šausmīgi, nu paglam šausmīgi, sakārojās cepetītis. Un kā tas nereti gadās un tieši ar mani, sadomaju tieši tādu uzcept. Kā reiz saldētavā mētajās smuka cūkas krūtiņa. Tiesa, neparedzēju, ka ta tik nenormāli ātri noēdīsies. Sanāca nāvīgi laba, ka šodien atkal ķēros klāt pie cepšanas. Labi, ka bija vēl viens gabals cepšanai.
Tad nu atrotīju piedurknes un ķēros pie cepšanas. Tagad silta nobēdzināta tumša kaktā... lai neviens neuzož un nenotiesā.