Labs vakars!
Nu ko, brīvdienu maratons tuvojas izskaņai. Tiesa gan, nelielai, jo pēc divām dienām jau atkal trīs brīvdienas. Bet pēc tam gan, šādas brīvdienas būs vairs tikai novembrī, ja nemaldos. Ehh, mazliet žēl, jo šīs brīvdienas bija tik piesātinātas, ka es šodien vēl nespēju atiet. Nē, nē... ar alkoholu tur nav nekāda sakara, drīzāk ar notikumiem un pozitīvām emocijām.
Sākšu jau ar to, ka sestdiena, kas citiem bija zināma, kā darba diena, man bija brīvdiena. Man bija milzonīgs besis un nevēlēšanās neko darīt. Taču es sevi pārvarēju un uzcepu maizi, kā arī uztapināju kārtējo krekliņu. Tā jau varēju mājās bumbulēt, taču vakarā bija jādodas pie māsas uz dzimšanas dienu. Kā gāja, to var izlasīt zem nosaukuma "34". Tas bija satrteris pozitīvajām emocijām, kas sekoja vēl divas dienas, kad ar Ingu un Kristapu iekarojām Pērnavu. Piebūrām brāļiem igauņiem labu laiku, jo svētdien, akurāt, tur bija auksts un lietains. Ziemeļi, ko var gribēt!! Mājupceļā jau saule spīdēja un putniņi čivināja. Mēs tikai nedaudz palauzījām galvu, kas tad ir igauņu tradicionālā virtuve. Par leišiem zinām, par sevi arī... kaut cik, bet par brāļiem igauņiem... melnais caurums. Tiesa, mājās ņēmu talkā googles tanti un noskaidroju. Kartupeļi ar siļķi. Tā lūk!
Vakarā vēl iebraucām pie manas mammas, apsveikt vārda dienā un tik vēlā vakarā mājās.
Šodien, neskatoties uz saldo miegu naktī, nekādi nespēju pamosties. Ceru, ka uz vakarpusi tas izdosies, jo doma ir izmest kādu līkumu ar riteni. Vīriec šodien nocēla no bēniņiem.
Reklāma
Taču, visam tam pa vidu, nolēmu, ka jāucepina kaut kas garšīgs. Ledusskapī vēl vientulīgi meditēja vārītais iebiezinātais piens. Tas vēl tur bija no tiem laikiem, kad cepu maizītes. Nolēmu, ka jādara gals un šis labums kaut kur jāizmanto. Nekas cits nenāca prātā kā uzcept cepumus. Domāts darīts. Silti - man likās, nu tā...nekas īpašs, bet kad atdzisa, ooooo..... cita lieta. Kraukšķīgi, saldi un bezdievīgi garšīgi. Vismaz mūsējiem garšoja. Tāpēc arī nosaukumā - grēcīgie cepumiņi.