Man ir besis.... Milzonīgs besis. Nezinu, vai rudens pie vainas, vai kārtējā lazarete mūsmājās, taču jūtos ne savā ādā. Lai arī pirmdiena sākās daudzsološi, pret vakaru šis daudzsolīgums pazuda.
Lai nu kā, bet neskatoties uz vispārējo noskaņu jāgatavo pusdienas. Doma par pagatavošanu uzdzina vēl lielāku besi, jo pēdējā laikā ir pazudusi mana iedvesma. Taču vakar vakarā bija dikti svētīga saruna ar Milēdiju un viņa ieminējās par ķirbja krēmzupu. Vakar kā reiz tiku pie paprāva ķirbja.
Sākumā ķirbja krēmzupa tā kā uzdzina šermuļus. Ķirbim dodu priekšroku tikai vienā veidā - marinētu. Taču zupā?! Bet jo vairāk par to domāju, jo lielāka bija mana pārliecība, ka jāpagatavo.
Ķēros pie recepšu pētīšanas - to gan ir miljoniem, nolēmu, ka paļaušos uz čujs, ņuhs un poņa. Zupai klāt liku gan kartupeli gan burkānu, gan arī divus piemirstus tomātus. Zupa sanāca dievīga un ieteicama tiem, kas nejūtas pārliecināti par savām attiecībām ar ķirbi.