Labas dienas!
Šodien jau ir svētdiena un rīt jau atkal jādodas uz darbiem. Lai arī man mans darbs patīk, tomēr šobrīd neatteiktos kādas dieniņas padzīvoties mājās. Bet kas man to dos, būs vien rīt jāceļas un jāveļas uz darbu.
Vakar mans cienītais bija aizdevies uz Ventiņiem pēc butēm. Uz visu dienu! Tas nozīmē, ka man vienai jāizklaidē mani trīs mošķīši un jāsadomā, kā arī sevi nodarbināt. Apdomājos gan šā gan tā un nonācu pie secinājuma, ka gatavošu kāpostu tīteņus. Ārprātīgi sen nav ēsti. Bet tā kā šie diezgan ilgi gatavojās, nolēmu pa vidam uztapināt ķirbja krēmzupu, lai remdētu izsalkumu. Rīts sākās ar gājienu uz piemājas tirgu pēc gaļas. Ne tikai tīteņiem, bet arī citām ēdienreizēm, ja nu gadījumā butes mājās nepārved. Vecāko atvasi jūdzu mugursomā, pati bruņojusies ar tīkliņu, stiepām acis pārgriezuši. Vienu brīdi apdomāju, ka vēl pie esošajiem smagumiem varbūt iztikt bez tā ķirbja. Bet kad viesos pieteicās māsas vecākā atvase, sapratu, ka pirkšu vien to ķirbi. Pareizāk sakot šķēli. Jo zupas jau nevajag daudzu, tik lai remdētu to pirmo izsalkumu.
Mana vecākā atvase pēc iepirkšanās aizdevās pie draudzenes un vēlāk, īsi pirms zupa bija gatava, nostādīja mani fakta priekšā, ka Danielai arī garšojot ķirbja zupa un nākšot pie mums ēst! Ak tā... ja!?! Nē, nu ja jau mani noliek fakta priekšā vai tad es varu liegt bērniem ēst zupu. Vai Danielai garšoja, nezinu, bet meitēns pieklājīgs, izēda visu porciju. Māsas atvase un manis pašas jaunākā noēda katrs pa 3 porcijām. Ja jau 14 gadīgam jaunietim šī zupa gāja pie sirds, tad jau laikam sanāca laba!