Tu re kā, šodien atklāju vienu neforšu lietu. Izrādās, ka mans uzticamais mobilais telefons sāk zaudēt formu un ik pa laikam zaudē sakarus ar uztveršanas zonu. Lai gan par to nodevīgi klusē un liek man domāt, ka viss taču ir vislabākajā kārtībā. Vells viņu zin, cik daudz svarīgu zvanu esmu palaidusi garām. Mierinu sevi ar domu, ka ja būtu kas extra steidzams, gan jau ar mani sazinātos. Taču jebkurā gadījumā patīkami tas nav.
Telefons bija nokalpojis godam, septiņus garus gadus. Diendienā tas bija uzticams palīgs, sākumā manam vīram, pēc tam man. Un ir nedaudz žēl, pārtraukt mūsu jauko tandēmu. Taču nu neko vairs. Man tagad ir jauna mīlestība! Ceru, ka mūsu tandēms pārspēs esošo!
Un kamēr es domās izvadīju veco telefonu un sagaidīju jauno, gatavoju ziemas krājumus. Pāgājušo gadu izmēģināju divas jauns zupas sagataves. Biešu un biešu-kāpostu, jebšu boršča sagatavi. Un abas atzinu par labu esam. Sāksies man darba gaitas, zupas vārīt nebūs iekšās. Gribēsies ko ātru un vienkāršu. Tad nu šādas sagataves ir ļoti ērtas. Un bez liekiem konservantiem.