Esmu nedaudz viegli iereibusi. Neprasiet no kā! Bet nu šodien cēlu galdā melleņu saldējumu.
Ir tā, ka esmu sēņošanas mīļotājs. Man nekad nav paticies ogot. Taču aizbraucot uz lielajiem mežiem, sēnes nevienas. Nekas cits neatliek, kā lasīt ogas. Nu ko, dibens gaisā, galva lejā un lasu mellenes. Sēņu grozs līdz pusei, kad jau raibs gar acīm, mugura un spranda stīva. Pie vella to lasīšanu - gan jau pietiks.
Tā arī bija. Lai arī grozs mazs, un knapi līdz pusei, pietika gan noēsties ar pienu, gan sasaldēt un vēl saldējumam atlikās.
Ar melleņu saldējumu man īpašas attiecības. Pamatskolā mācījos centrā. Un bija tāds mazs pagrabiņš uz Stabu ielas, kur tirgojās melleņu saldējums. Vienmēr, kad bija nauda, iegriezos tajā pagrabiņā un nopriku to sasaldēto brīnumu. Mmmm, cik gards toreiz likās.
Tad nu tagad mēģināju to pagatavot atkal. Lai arī, tas nebija tik gaišs kā toreiz, tomēr garša - īsta mellene. Mmmm... sanāca labs un viegls.