Man gan nosaukumā gribētos likt nosaukumu - tomātu mērce. Taču baidos, ka daudzi pārprastu, domājot, ka receptē būs norādīts, kā pagatavot tomātu mērci - kečupu. Tāpēc nosaukums ir tāds kāds ir.
Man te kādu laiciņu atpakaļ, kopā ar bietēm ienācās pēdējie lauku tomāti. No Ingas teiktā - nav garšīgi, bet lieliski izmantojami mērcēs, zupās utt. Maišelis paprāvs. Padomāju šā un tā, un lai manta neietu postā, pēc labākās sirdsapziņas centos izlietot kā varēju.
Bija palicies pēdējie, kāds +/- kilograms. Ko iesākt? Varētu pagatavot krēmzupu, bet ledusskapī jau atradās biešu zupa. Divi zupas katli manā ledusskapī neierūmēsies. Gatavot kādu kečupu vai ziemas brūvējumu, atkal jāatliek, jo man jau tā ledusskapis pārbāzts un pavisam drīz pārtika būs jākar maisiņā aiz loga. Tāpēc arī šis variants atkrita.
Nedaudz pamocīju savu pelēko vielu, cik nu man tās ir un atcerējos par vienu mērci. Šo mērci es ēdu pie savas draudzenes Līgas. Viņas mamma gatavoja, akurāt no visādiem tomātiem, pārsvarā, kas nebija lāgā nogatavojušies. Pēc atmiņas atceros, ka sastāvā bija tomāti, krējums, sāls-cukurs. Un tad šo tumīgo mērci lēja šķīvī un ēda kopā ar maizi. Nu kaut kas līdzīgs krēmzupai, tikai ar gabaliņiem. Tāda skābena mērce.
Nu ko, jāmēģina gatavot pašai. Tiesa, recepti koriģēju pēc sava prāta, pievienojot sīpolus, ķiplokus un liku klāt nevis skābo krējumu, bet gan saldo un skābo krējumu. Sanāca laba mērce kā piedeva kartupeļiem, domājams arī makaroniem un rīsiem arī ģeldēs!