Reiz pa reizei par mani kāds izrāda interesi. Un jāsaka, ka Latviju ir pārņēmis zināms ēst gatavošanas kults. Jo, lai vai kādu žurnālu, avīzi, portālu nelasītu, visur kā viens gozēsies kāda recepte, vai pat vesela recepšu sadaļa. Tāpat arī ar TV programmām. Katrs sevi cienošs TV kanāls pārraidīs vienu vai pat divus ēst gatavošanas raidījumus. Ar slaveniem un ne tik slaveniem cilvēkiem. Ar pavāriem, ar mūziķiem, ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kurus varbūt redzi pirmo reizi, bet jau pazīstams, utt. Vienvārdsakot, kur tik pagriezies priekšā būs kaut kāda recepte. Bez tās nekur. Nu neko, latvieši badā nenomirs un drīz jau pārspēs smalko franču virtuvi. Viss šis ēst gatavošanas kults arī bija tas iemesls, kādēļ smagi apdomāju par savu tālāko darbību. Vai manam blogam maz ir jēga? Un kādēļ es to vispār daru? Bet nu savas pārdomas uz kādu laiku atliku malā. Vēl brīdi par to nedomāšu.
Un tā nu ir sanācis, ka arī par mani painteresējās kāds Latvijas mēdijs. Sak, brauks ciemā parunāties. Sākumā, kārtīgi neapdomājot teicu - jā, jā. Kāpēc ne. Pēc tam uznāca doma - a man tas? Taču cienot citu cilvēku darbu, bija jau par vēlu atteikties. Nu labi, lai brauc! Pēc tam man bija ļoti nopietnas pārdomas par to, ko gatavot? Ko es vēlos par sevi pateikt? Un šeit sapratu, ka vienīgais ko varu par sevi pateikt - mēs esam pavisam parasta latviešu, vulgaris, ģimene ar trim atvasēm. Un man, kā ģimenes pavarda turētājai ir jādomā par saimes pabarošanu. Paralēli tam, mēs abi ar cienīto strādājam, atpūšamies un karojam(audzinām) savas atvases. Kāda ir mūsu ikdiena šajā sabiedrībā, kad modē ir viss veselīgais, viss izsmalcinātais, viss viss, tad tā vien gribas pievērst uzmanību ar vienkāršu, piezemētu, ne ūberkrutu veselīgumu, bet reālu sātīgumu. Ir vēl cilvēki, kas pieturas pie virtuves pamatprincipiem , sviestiņš, krējumiņš un gaļa. Bez gaļas vecis nav paēdis!
Reklāma
Tad nu cēlu galdā, vienkāršu, piezemētu un sātīgu maltīti. Mājinieki bija sajūsmā. Vai garšoja viesiem? Nezinu. Degunus nešķobīja, ēda un teica, ka ir labi.