Laba diena!
Nu jau gandrīz mēnesi mūs priecē ziema. Man patīk ziemas, kad tās ir tādas kā šogad, ar sniegu un salu. Tad tie agrie tumšie vakari vairs neliekas tik depresīvi nīgri. Ņemot vērā manu vēlo celšanos un velšanos, tad diena vispār sākas jau ar pusdienām un tie agrie vakari iedzen manāmā ārprātā - kā... atkal gulēt? Tāpēc dienas gaišo laiku mēģinu maksimāli izmantot pastaigām svaigā gaisā. Parasti pastaigas beidzas ar veikala apmeklējumu, jo nu neesmu, neesmu es cilvēks kas spēj sapirkt pārtiku uz nedēļu. Nē, man patīk no rīta piecelties un tad izdomāt, ko tad īsti es gatavošu. Jo nereti to, ko esmu izdomājusi iepriekšējā vakarā, šodien jau vairs negribās.
Pēdējā laikā mēs daudz ēdām otros ēdienus(kā kartupeļi + gaļa utt.), bet kad aiz loga ir ziema, kad bērni ir izdzīvojušies pa āru, piebristiem zābakiem un sarkaniem deguniem nāk mājās, tad gribas ko siltu un spēcinošu. Kādi tur vairs kartupeļi ar gaļu, gribas zupu. Zupu, kas sasildīs dvēseli jau ar pirmo karoti. Un mana izpratnē šādas zupas ir soļanka un harčo. Biezas, tumīgas un nenormāli gardas.
Iespējams, ka mana recepte ir tālu no orģinālā harčo, bet lai. Tāpēc jau to nosaucu par Zitinjas harčo, šī zupa neprasa daudz pūļu, bet laiku gan.