Protams, kas par sēņošanu, ja pēc tam neēd gaileņu mērce. Tā tak ir svēta lieta.
Bērnībā es sēnes neēdu. Ēdu, bet nu ne ar sajūsmu. Vienkārši, nekas cits nebija pagatavots. Atceros kā mamma bija sagriezusi gailenes, sacepusi kopā ar speķīti un sīpoliem, tāda bieza, tumši dzeltena masa. Varbūt ar kripatiņu krējuma. Uhh... ēdu un skurinājos. Jāsaka, ka bija trauma un ilgi no gaileņu mērces vairījos. Skaļi paziņodama, ka es neēdu. Taču, kā jau tas nereti gadās, sabiju laukos pie draudzenes. Viņai sēnes lasīt nepatika, lai gan ļoti garšoja, savukārt man lasīt patīk, bet ēst nē. Taču ar viņas mammu braucām sēņot. Protams, ja bijām sēnēs, pusdienās gaileņu mērce. Man plāns skaidrs, daudz kartupeļu, maz sēņu un kādi salāti vai marinēts gurķis, noskalošanai. Taču, šeit nu bija mans pārsteigums, ka mērce tiešām tika pagatavota kā mērce, nevis kā sautējums, kā manai mammai. Gailenes smalki sagrieztas, smuki peldējās kārtīgā krējuma mērcītē. Ohohoho... šitā tak ir ēdams un pat garšīgi. Kopš tās reizes gatavoju krējuma mērcē un secinu, ka gailenes man aizvien labāk un labāk iegaršojas. Paldies Līgas mamm!!