Turpinot sālīto sēņu tēmu, sadomājos par mērcīti.
Agrāk bērnībā mani šī mērce iedzina mēmās šausmās. Es nezinu kapēc, bet man pagalam tā negaršoja, bet mamma diezgan regulāri to gatavoja. Pašas sālītās sēnes, it sevišķi mazie bērzlapu podiņi, dikti garšoja. taču mērce uzdzina šermuļus. Gāja gadi un kā tas nereti gadās, atceries šīs bērnības garšas. Tākā rudenī biju čakla sēņotāja, tad sēnes man vēl ir. Un visu šo laiku, uzticīgi glabājās ledusskpī, tik cik sēņu plāceņus sacepu un vakar sapildīju gaļas veltnīšos. Jātukšo tie ziemas krājumi, vasarā tak jauni jāgādā. Tad nu ķēros pie mērces gatavošanas. Šobrīd man tā garšo un nesaprotu, kapēc bērnībā negaršoja. Arī mani bērni labprāt ēda šo mērci, pat prasīja papildporcijas. Paldies dievam, vismaz šis gēns nav mantots.