Es pamazām sāku atgūties no trakā svētku maratona un pirmās, šī gada darbadienas bija smagas. Smagas tādā ziņā, ka apzinies, atvaļinājums būs tikai vasarā. Nu neko, jūdzos darbos iekšā un aiziet.
Šodien kā pie piektdienas dienas domāju, ko lai gatavo vakariņās. Jau sen man prātā iesēdās doma par liellopu kokosriekstu piena mērcē, tikai nebija izdevības to realizēt. Tā nu nolēmu, ka šodien būs tā diena, kad es šai lietai varētu tā no sirds ķerties klāt. Pusdienlaikā iepirku gaļu, kas bija paredzēta samalšanai un laimīgi gaidīju vakaru. Muļķe!! Ja es būtu zinājusi, ka ap to gaļas malšanu izcelsies tāds tracis, būtu ņēmusi uzreiz samaltu gaļu. Mana gaļasmašīna kapitulēja, kad biju samalusi apmēram vienu trešo daļu no paredzētā daudzuma. Smalcinātājs to neņēma pretī un vakars draudēja palikt bez vakariņām. Cienītais bija gatavs skriet pakaļ jau samaltai gaļai, bet es iespītējos un teicu, ka nē! Kur tad es šito likšu?!!! Tā nu, izdzerot glāzi vīna prātā atausa mana mīļā Inga un viņas elektriskā rīve kurai klāt montējas arī gaļas malšanas uzparikte! Aleluja, vakars glābts!! Triecu vīrieti pēc gaļasmašīnas un piedurknes atrotījusi šmorēju augšā vakariņas. Sanāca ārprātīgi gardas. Liellops + kokosriekstu piens ir laba kombinācija!
P.s. ņemot vērā apstākļus, no bildes nozudusi eļļas pudele.