Labs vakars jūsmājās!
Šodien darbā no divu nedēļu ilga atvaļinājuma atgriezās mana jaukā, mīļā kolēģīte. Saprotama lieta, ka darba diena vairāk tika pavadīta klačojoties nekā strādājot. Taču šobrīd es novērtēju, ka ir ļoti svarīgi lai darbā būtu forši, atsaucīgi kolēģi. Paldies dievam, man tādi ir!
Vakar biju baudīt Rīgas svētku uguņošanu, līdz ar to mājās pārradāmies diezgan vēlu un šodien tikai dēļ savas jaukās kolēģes svempos uz darbu. Saprotama lieta, ka dienas otrajā pusē, kad viesos pieteicās Milēdija, radās jautājums, ko gatavot? Prasu saviem kolēģiem, bet šoreiz tie nekādā jēgā nav spējīgi palīdzēt, līdz ar to, jāpaļaujas pašai uz sevi. Pirmā doma krēmzupa, bet kad pārcilāju prātā visu savu recepšu klāstu, jo pirmais ko iedomājos par recepti ir, kā apvienot patīkamo ar lietderīgo. Tas ir, pagatavot kaut ko garšīgu, bet tādu, ko varu nopublicēt blogā. Un jo ilgāk es pavadu šīs zemes gaitas, jo sarežģītāk tas kļūst. Nu ko, atkal paļāvos uz savu piemājas tirgu, gan jau kaut kas ar mani runās. Šoreiz jau manā galvā sāka runāt kartupeļu, man pat lāgā līdz tirdziņam netiekot. Sak, nav bijuši pildīti kartupeļi. Un kāpēc gan ne? Pie tam, manā piemājas tirdziņā tirgo bekonu uz svara, līdz ar to, varam izvirst. Milēdija pēdējā brīdī pārdomāja, tad nu mums ar cienīto tikās vairāk.
Abi ar cienīto tagad pukstam un stenam, vēl arbūzs gaida desertā, bet nez vai tam vēderā atradīsies rūmes.