Laimīgu Jauno gadu!
Jāsaka, ka nupat aizgājējos esošajā 2011. gada nogale bija pārdzīvojumu pilna. Gan ar labiem gan ne tik labiem. Lai arī tautā saka, par aizgājējiem tikai labu vai nu neko, es tomēr gribu pasūdzēties. Vienu brīdi likās, ka nu jau, nu jau gads būs jāpavada kā sagaidījām. Tikai šoreiz tā nebiju es, kas bija neģīmī, bet gan mans cienītais. Akurāt dažas dienas pirms plānotā aizgājēja pavadīšanas pēdējā gaitā, šams nolikās gultā vārguļot. Jopcik, tas nu nepavisam nebija manos plānos! Un piezagās mans lielais, draudīgais besis, ka arī gada izskaņā kāds vārguļo. Taču mans cienītais uzvedās bruņinieciski, klausīja visas manas norādes, dzēra tējas, ēda zaftes, rija ripas un vismaz uz Vecgada vakaru atžirga. Tad nu mēs devāmies tomēr uz plānoto pasācienu, brīdinot visus ēst ķiplokus un ar manu cienīto nebučoties! Zinu, zinu, tas nebija prāta darbs, bet arī šodien šis jūtas gana mundrs, tāpēc spriežu, ka vakardienas svaigais gaiss tomēr ir nācis par labu vājiniekam.
Patīkamais gada izskaņā bija mana pirmā, godam nopelnītā darba alga. Tā tiešām sildīja manu sirdi, it sevišķi, kad aptiekā pirku ripas. Tad nu, Pūķa gads sagaidīts!
Šodien jau jūtam jaunā gada iedvesmu un nodevāmies mājas tīrīšanai un kārtošanai. Mūsu eglīte aizgāja skuju taku, zinu, ka vajagot glabāt līdz Zvaigžņu dienai, taču man palika žēl gan sevis gan paklāja, kas nu jau bija sabiris ar skujām. Tāpēc nolēmām eglīti atbrīvot no spožajām mantiņām un iznesām laukā.
Un jā, gatavoju pusdienas. Šodien gatavoju to, ko biju iecerējusi vakar gatavot, ar domu, ja mēs paliekam mājās. Tā kā tas nerealizējās, šodien ķēros klāt un gatavoju.
Cepetis viegls, bet laikietilpīgs process. Droši var pārbaudīt savas ķirurģiskās iemaņas!