Piparkūkas... mmm... siltas, smaržīgas un kraukšķīgas. Bērnībā piparkūkas cept bija lielum lielais gods. Pie lielā virtuves galda blakām mīklas toveris un daudz dažādu formīšu. Toreiz pannas likām milzīgas, kuras šķita neiespējami piepildīt. Tēva vanaga acs, lai tik mīklu gana plānu izvelnējam un lai formiņas izspiežam gana rūpīgi un cieši. Taču galarezultāts bija tā vērts, siltas, kraukšķīgas piparūkas, kuras mamma glabāja lielā, bleķa kārbā, augstākajā plauktā. Nebija nemaz tik viegli to pipildīt un pēcāk tikt tam klāt.
Ilgu laiku braucu pie vecākiem cept piparkūkas. Tagad tām bija pievienojusies vēl viena vērtība. Bērnības garša.
Šogad mani laiks visu laiku apsteidz. Jāsaka, ka diezgan nepatīkami, atklāju ledusskapī nobāztu pērnā gadā pirkto piaprkūku mīklu. Jāsaka, ka izcepu piparkūkas un ne kāda vaina. Tas tā lika aizdomāties, kas tajā mīklā ir vēl pievienots. Tapēc nolēmu pagatavot pašas piparkūku mīklu.
Recepšu ir daudz un dažādu, ka ne saprast, kura būtu īstā. Tapēc šoreiz izmēģināju draudzenes gatavoto mīklas recepti.
Cerams, ka uz Ziemassvētkiem, piparkūkas būs labas!