Labs vakars!
Šovakar mūsmājās smaržo pēc tikko ceptām piparkūkām. Pateicoties piektdienas laika apstākļiem, pirmajam sniegputenim, negaisam un aukstumam, izvilku no saldētavas laukā pērnā gada piparkūku mīklu un cepu piparkūkas. Skat, Ziemassvētki jau nav tālu aiz kalniem.
Nu ko, pēdējais ieraksts tapis īsi pirms došanās uz poļu zemi, pēc tam iestājās klusums. Un neba jau tāpēc, ka es pilnām mutēm ēdu poļu labumus, nē... ne būt nē. Es ārstēju poļu baciļus. Es jau piektdien sajutos ne baigi labi, bet sadzēros tēju, aizgāju agri gulēt un likās, ka būs ok. No rīta cēlāmies tik agrā rīta stundā, kad pat visi baciļi saldi guļ, līdz ar to nenojautu, ka labāk šoreiz palikt mājās. Tikai pie Polijas - Lietuvas robežas sapratu, ka ir pakaļā. Tā nu divas dienas es tāds,centos pieturēties pie moža gara. Galarezultātā pirmdien saucu dakterkungu kas mani uzsēdināja uz ripām. Stiprām ripām. Un kad jau pamazām sāku nākt pie samaņas, lai varētu ko pagatavot pusdienās, vecākā atvase pārsita pieri. Veda uz VG šūt, līdz ar to, visi labie nodomi par gatavošanu izpalika. Izpalika tādā ziņā, ka nebildēju procesu. Lai gan tapināju vienu vājinieku zupiņu, kas mani atgrieza pie dzīvības pazīmēm.
Vakar biju pie māsas viesos, laipni izēdām viņas māju un apspēlēju iekš loto. Šodien beidzot tiku pie gatavošanas. Šo cūķa gabalu jau biju nopirkusi sen ar domu, cept cepeti. Šodien kā reiz izvilku laukā un ķēros pie darba. Poļos nopirku varen labas franču graudainās sinepes, tās nu man bija padomā likt lietā. Galarezultātā, pūles pieliku maz, bet rezultāts bija gardums gards.