Reizēm ir svētīgi tā no sirds un visai atklāti parunāties ar darba kolēģiem. Tiesa, mums šī runāšānās pagāja ar smiekliem, bet vismaz šajā sarunā dzima doma, ko gatavot vakariņās. Neslēpšu, ka jau pēdējās trīs, nē četras, nedēļas jau mokos ar šo akurāt sarežģīto jautājumu. Katru dienu tas sagādā pamatīgas raizes un pārdomas un nereti draud ar vārītiem makaroniem un ceptiem cīsiņiem vakariņās. It kā jau nav slikta kombinācija, bet kaut kā sirdsapziņa neļauj. Sak, es taču varu ko vairāk. Galvenais ir ideju trūkums kam nereti piebalso arī naudasmaks. Labi, ka šodien uz mājām gāju ar skaidru domu, ko un kā.
Līdz šim rauga pankūkas gatavoju no gatavā maisījuma, jo pašai likās, ka mīklas gatavošana ir sarežģīts process. Un es jau gandrīz atmetu ar roku šai idejai, jo recepšu ir tik daudz un katra ir savādāka. Savādāka produktu daudzumā, līdz ar to iestājas mērens apjukums. Nu ko, ņēmu vidējo aritmētisko, čuju ņuhu un poņu un gatavoju augšā. Manuprāt sanāca labas, pufīgas, pēc cepšanas nesaplaka. Arī cienītais atzina par labu esam, tad nu pēc šīs receptes vadīšos arī turpmāk. Atvases vēl nav mājās, viņu viedokli par pankūkām uzzināšu citu reizi.