Labs vakars!
Tie kas vēl pēdējiem spēkiem un cerību seko manam blogam, aiz pārsteiguma noteikti nogāzīsies augšpēdus. Joks!
Tā nu ir sanācis, par spīti manam optimismam, ka gan jau es tūlīt, tūlīt saņemšos un publicēšu kādu jaunu recepti, pauze ir manāmi ieilgusi. Es nokaunos. Tiešām.
Taču tā nu ir sanācis, ka jaunākā atvase pēc dabas ir ciemaslota un mājās uzturēties diži nemīl. Sak, garlaicīgi un lai māte nesajuktu prātā, nācās pievienoties staiguļu grupai. Nē, nē... ne tādām staigulēm. Mēs novācāmies staigules vulgaris, kas savu dienu bez noietiem 20km nespēj iedomāties. Tā mēs parasti 3 - 5 māmiņas staigājām tautu pārsteigdami. Tad nāca vasara, kad man bija jāaudzina viss mans zvēru dārzs un trešo reizi jāgatavojas pirmajai klasei. Un tad jau ēst gatavošanas procesā es nedrīkstēju zaudēt modrību, lai atkal nevāktu eļļu no virtuves grīdas, lai aši starp gatavošanas reizēm iemanītos pabarot vienu mazu uzstājīgu mutīti, kā arī iemācīties griezties piruetē kad rokas pilnas ar produktiem.
Tagad ir sācies ābolu laiks, un šogad raža padevusies makten laba. Mūsmajās iecienītākais veids, kā apēst ābolus, ir izcept plātsmaizē, Viss ģeniālais ir vienkāršs. Taču šoreiz, glābdama ābolus no jaunākās atvases četriem zobeļiem, nolēmu izmēgināt citu recepti. Manu uzmanību šī recepte piesaistīja ar to, ka tur nav taukvielu un nav mīklas kā tādas. Domāts darīts, un šoreiz neaizmirsu paķert līdzi fotoaparātu. Kamēr jaunākā atvase atkal pamanījās izliet eļļu uz grīdas(es biju pārliecināta, ka kārtīgi aizskrūvēju) aši uztapināju ābolpīrāgu!