Vakardienas pelmeņu pārtijs izdevās godam. Manis gatavotos pelmeņus noēda, ka nepaspēju ne acis pamirkšķināt. Man gan bija klusa cerība, ka varbūt no tā kvantuma kāds bišķīts paliks pāri. Nekā. Viss pa tīro. Atkal būs jāķeras pie gatavošanas.
Toties šodien sagribējās zivi. tādu kā bērnībā. Kad izskaidrījušies pa āru, netīrām mutēm, nobrāztiem ceļgaliem, mamma sauca uz pusdienām. Un jau nākot iekšā juti, kā smaržo pēc pusdienām un vēders atgādina, ka brokastīs tik viena vai divas maizes šķēles ēstas. Un tad mamma ceļ galdā zivi. Sagrieztu gabalos un izceptu ar vārītiem kartupeļiem un krējuma-miltu mērci. Mmmm... siekalu pilna mute. Tā nu, neskatoties uz tikko nolijušo lietu un iespējamiem draudiem, ka atkal sāks līt, devāmies uz vietējo tirdziņu pakaļ zivij. Sīkie izbradāja visas peļķes un nomakšķerējām mencu. Trīs pamatīgas mencas.
Pagatvoju gardum gardas pusdienas. Gardas savā vienkāršībā. Jaunākais bērns 4 gabalus noēda, ka nemetās. Kartupeļi gan tika atstumti malā.