Sakot, ka latvieši ar reņģēdāji. A ko padarīsi, ja tā zivtele ir tik garšīga??
Sakārojās man ceptas reņģītes marinādē. Bērnībā tās bija gana bieži brokastu vai vakariņu galdā. Mans tēvs ir zivēdājs. Taču šo ēdienu es ilgi vairījos gatavot. Galvenais iemesls - reņģu tīrīšana. Pasarg dies, auksti sviedri, zils gar acīm, kad iedomājos par šo zivteļu tīrīšanu. Un tā jēlo zivs smaka...brrr.
Taču vakar klimstot pa piemājas tirgu iemaldījos zivju stendā. Lūkoju - saldēts jūras asarītis pa 4.20eur/kg...ehhh, noriju siekalas un skatos tālāk. Un mans skats paliek pie reņģēm.
Es pat nezinu, kas mani dzina, kas mani raustīja vai vadīja. Bet pašai par brīnumu prasu pārdevējai iesvērt 1 kg. svaigās reņģītes. Tik vēlāk domāju, kā es tās notīrīšu?! Nu neko, ilgi jau galva nebija jālauza. Saimniecībā gumijas cimdi ir? Ir. Nu lūk, lieta darīta. Cimdi rokā un aidā. Reņģes ar slepkavniecisku skatu tiek žigli žigli notīrītas, izķidātas. Hūuu... esmu varone.
Tik vīramātei nevar teikt, ka ar cimdiem zivis tīrīju. Izsvilps, ka bail. Bet izņemot šo faktu, zivis sanāca labu labās!