Ak šodien, šodien... kas šodien par dieniņu!
Visa nedēļa pagāja diezgan lielā adrenalīna stāvoklī, jo šodien es to ieguvu pārpārēm un rezultātā enerģija visai dienai.
Šodien nolēmām, ka jāpapildina ledusskapja krājumi. Tieši gaļas, lai atkal kādu laiku ir miers un nav jādomā, kā, kur un kad paspēt uz veikalu, lai iepirktu gaļu vakariņām.
Sapirkāmies daudz un dikti, saldētava pilna un jau grasījāmies doties mājās, kad nolēmu aizstaigāt līdz zivju stendam. Un ko padomā, tieši šodien pievestas svaigas zivis un paturot prātā, ka cienītais vakar izteica vēlmi pēc zivs, es nolēmu iegādāties svaigo produkciju. Uz mani lūkojās līdaka. Neliela, bet tik apetelīga. Atceroties mana tēva ceptās līdakas kotletes, dēļ kurām varēja mēli norīt, nolēmu es arī tādas uzcept. Un jāsaka godīgi, līdakas kotletes paliek nepārspētas no visām zivju kotletēm, ko es esmu ēdusi. Arī atvases, kas sākumā atteicās no šīm kotletēm, pagaršojušas, katrs apēda par divām. Trauciņš tukšs.