Labs vakars!
Šodien bija dikti ražīga diena, darbā nodarbojos ar mēbeļu pārbīdīšanu. Izvērtās visnotaļ jautrs pasākums, pat bija nedaudz žēl, ka strauji pienāca darba dienas beigas. Taču kā saka gudri cilvēki, laba daudz nevajag. Nu lai tā būtu.
Šodien otrs dienas notikums, cienītais ar atvasēm aizbrauca uz savu darbu. Kad pēc 3 stundām zvanīju un apjautājos, kā nu klājas, atbildē saņēmu diezgan skarbus vārdus. Ne jau pret sevi vērstus, bet par atvašu uzvedību. Nekas, nekas... baudi sava darba augļus. Es gan brīdi uztraucos, vai tik vīram pēc šodienas, kreisā acs aiz ļaunuma nesāks raustīties. Bet nē, atbrauca man pakaļ diezgan jautrā noskaņojumā. Par to, ka tik varonīgi izturēja šo dienu, nolēmu palutināt ar gardām vakariņām. Laikam nebūtu īsti prātīgi pēc šāda varoņdarba dot makaronus ar cīsiņiem. Tā nu pēc darba devāmies uz veikalu iepirkties. Tiesa, idejas par to, kas būs vakariņās man absolūti nebija. Cerēju, ka gan jau idejas raisīsies, kad būšu veikalā uz vietas. Paldies dievam, veikals šodien mani nepievīla un klusītēm sauca uz zivju stenda pusi. Paejot garām kūpinājumiem nonācu pie atdzesēto zivju stenda. Un tur man ar aci miedza līdakas fileja. Ieraugot cenu es mērķtiecīgi acu skatu virzīju prom, bet velti. Līdaka bija diezgan uzstājīga, ka nekas cits neatlika kā vien ievilkt elpu un palūgt pārdevējai iesvērt divus filejas gabaliņus. Cena? Labāk par to nedomāt. Galu galā, zivs garšīga... sladā krējumā, sinepītes, dillītes... Būs labi. Un bija. Vīriec ēda un ēda un ēda un pūta, elsa un atkal ēda. Beigās noteica, ka resns būšot, bet esot nāvīg garda zivtele sanākusi.