Tā nu sanāca, ka manai vīra mātei ceļš pie mums sanāk tieši caur centrālo tirgu. Tākā viņa nekad nebrauc tukšā un zinot, ka gan jau es kaut kopagatavošu, vienmēr atved tirgus labumus. Šoreiz atveda laša gabalu un žāvētos laša vēderiņus. Viss jau labi, ja vien man saldētavā nemētātos laša gabals no iepriekšējās reizes. Un dzīvā atmiņā stāv arī iepriekšējā reize ar laša vēderiem, kuru tā arī beigās neapēdām. Trekni! Taču no sirds pateicos un abus produktus nobēdzināju ledusskapī.
Šorīt pie brokastu galdu, ēdot nelaimīgās lašu vēdera maizītes ar vīru spriedām, kā izmantot atvesto lasi. Neteikšu, ka mēs esam baigie laša mīļi. Man lasis vispār... nu tā, ja galīgi nekā mājās naz. Vīram savukārt labāk garšo mazsālīts vai auksti kūpināts. Spriedām, spriedām līdz vīram radās ģeniāla doma. Pastēte!!! Man jau nevajag divreiz teikt. Lūkoju interneta dzīlēs pēc laša pastētes receptes. Vienu uzgāju, kas likās pieņemama. Tur tik vajadzēja svaigu lasi, taču manā prātā nerimās doma, ka vajag sajaukt to svaigo ar kūpināto. Domāts darīts, jau pusceļā sapratu, ka ir! Ka būs!! Un tiešām, rezultātā tikām pie gardas lašu pastētes, ko arī vecākais bērns atzinīgi novērtēja.