Iestājies tāds kā panīkums. Divkaujā ar kartupeli jau sen esmu sakauta lupatu lēveros, ka nemaz domāt negribas. Tas, kas sākumā likās pagalam vienkārš, beigās izrādās pagalam sarežģīts. Ir jau vēl receptes, kuras tā arī palika neizmēģinātas. Tās nekur prom nemetīšu, pagatavošu, tikai bez tās pretenciozās pozas, kāda bija pašā sākumā. Nākamreiz centīšos būt apdomīgāka!
Šodien rīts iesākās ar ne visai iepriecinošu ziņu, kā rezultātā rīt jādodas palīgā māsai pārvākties. Fiziskā slodzīte garantēta. Nu neko, es jau rūdīta. Es vismaz tā ceru. Svētdien varēšu baudīt pilsētas svētkus Tumē un vecākā bērna koncertu.
Šodien sanāca barot visu varzu, savus un vēl māsas bērnus. Stāvēju pie plīts un domāju, ko gatavot, lai pietiktu visiem. Kā jau mēneša beigās, kad svētki nosvinēti, ledusskapī tāds iztukšītis piemeties. Tad nu vārīju zupu un pagatavoju rīsu sacepumu. Bija te palikušies rīsi no vienas ēdienreizes. Tad nu pārskatīju kas atronams ledusskapī, kas saldētavā un doma tapa skaidra. Rezultāts sanāca pārsteidzoši labs.
Kā jau tādās reizēs mēdz gadīties...