Vakar vakars bija izdevies pilnībā. Sveču gaisma, vīns...mmmm.... Lūk ko laba gaļa dara ar sievieti! He he.
Nu jau ir trešais decembris, cik nu vairs palicis līdz lielajiem svētkiem. Un kas tas par svētku galdu, ja uz galda neservē šķovētus skābus kāpostus. Par zupīti nemaz nerunājot.
Ja godīgi, tad es rudenī tā ap oktobri pie sevis domāju, vai man vajag vai nevajag skābēt kāpostus. Nekad to neesmu darījusi, un vai vajag? Taču manas dziļās pārdomas pārtrauca Inga, kas no saviem laukiem atveda kāpostus un daļu iešķieba man! Ahā... Laikam tomēr būs jāskābē. Nu ko, sākas lielā buršanās pa interneta dzīlēm kā nu tos kāpostus skābēt. Izlasījos krustu, šķērsu un beigās paliku pie savas mammas receptes. Šodien kā reiz noņēmu galējo provi un sapratu, ka ir sanākuši nāvīgi labi. Veikala kāpostus i acēs negribu redzēt!