Nu ko, jūlijs iet uz otru pusi, drīz dos vietu augustam. Un tas nozīmē tikai vienu, ka vasara jau pamazām pamazām iet uz beigām. Es gan esmu optimists un domāju, ka tikai pirmā puse beigusies tūlīt sāksies otrā vasaras puse.
Lai vai kā tur būtu ar tām pusēm, optimismu un pesimismu, taču fakts ir viens. Jāsāk pamazām, pamazām gatavot ziemas krājumums. Līdz ar to, jauna rubrika - ziemas krājumi.
Pagājušo gadu, ap šito laiku biju jau samarinējusi pirmos gurķus. Starp citu, pirmo reizi mūžā. Tad nu nolēmu, ka šodien jālabojas un jāapvieno patīkamais ar lietderīgo - jāiepērk pārtika ģimenei + šis tas ziemas krājumu gatavošanai.
Ar gurķiem ir tā. Mūsu ģimenē ir iecienīti marinēti gurķi, un ļoti ilgu laiku, mēs aktīvi pirkām jau gatavus marinētus. Man līdz pat pagājušajam gadam, likās, ka gurķu marinēšana ir kaut kas vājprātīgs. Tās milzīgās trīslitru burkas, karsēšana, pasterizēšana tad vēl tā vāku valcēšana. Mamma nosvīdusi ņēmās pa virtuvi. Un tad vēl tā burku uzrūgšana utt. Vienvārdsakot, ķēpa.
Taču pagājošo gadu nolēmu noriskēt. Tas bija sava veida izaicinājums man! Kā reiz bija sagalbājušās burkas no Spilvas marinētajiem Lauku gurķiem. Un ko domā, patiesībā visa tā ņemšānās nav nemaz tāda ņemšanās. Visu darīju uz aci, 3reizes pārlasīdama recepti internetā un recepšu grāmatā. Rezultātā gurķi ziemu nesagaidīja, jo noēdās 2 mēnešu laikā, kā atvēru pirmo burku. Bija gardi. Kā sanāks šogad, nezinu!