Labs vakars!
Nākošnedēļ jau ir Ziemassvētki un man ir tāda nelaba aizdoma, ka laika vecis ir ieslēdzis savu turbo režīmu, kā rezultātā es dzīvoju kādus divus mēnešu atpakaļ. Vismaz visi svētki, lielāki un mazāki notikumi, pēc manas saprašanas, ir jābūt pēc diviem mēnešiem.
Taču es maldos, smagi maldos un šī apjausma ir ārkārtīgi smaga manai nervu sistēmai.
Visas dienas vienā skriešanā, no rīta jāpaspēj uz autobusu, vakarā atkal uz autobusu, tad vienam dejošana, otram treniņš un pa vidu vēl vakariņas. Pašai arī gribas kaut ko padarīt un skaties jau vakars klāt un jāiet gulēt, lai atkal no rīta paspētu uz autobusu.
Kad tas vienā brīdī beigsies? Kad tā diena, ko pavadu mājās ar savējiem nepaskries vēja spārniem. Kāpēc nav tā, ka darba diena paskrien ātri, bet vakars ar ģimeni velkas gliemeža ātrumā? Kāpēc?
Laikam par daudz jautājumu vienā vakarā.
Kamēr es meklēšu atbildes uz šiem jautājumiem, padalīšos ar pagalam vienkāršu recepti. Es to nosaucu ar vienkāršo sīpolklopsi.