Labs vakars!
Izskatās, ka mūsmājās lazarete pamazām beidzas. Vismaz cienītais ir atžirdzis, tik rīt pie ārsta pieskaitāmības zīme jādabū. Nu jau atkal varēs pamazām ieiet ikdienas ritmā. Man gan nav nekas pret ilgāk no rītiem pagulēt, taču man kā zīdainim, režīms nomierina un rada drošības sajūtu. Viss ir kārtībā.
Šodien pat, vēl desmit minūtes pagulēt un es noteikti aizgulēšos, taču tagad celties un velties uz darbu ir par agru. Ko darīt? Cēlos un vēlos un šodien atļāvos uz darbu braukt ar trim transportiem. Izklausās jau šausmīgi, bet realitātē tas nepavisam nebija šausmīgi. Kaut kā jau tās desmit minūtes bija jāizlīdzina. Tad nu atļāvos vietējā Narvesn kioskā nopirkt cafe latte un žurnālu. 25minūtes svētlaimes garantētas un pirmo reizi secināju, ka tramvajs baigi ātri atbrauc līdz centram.
Darbā kā jau darbā un kā tuvojas pusdienlaiks, tā smagās pārdomas klāt. Pusdienas ir ļoti sāpīgs jautājums. Arī vakariņās bija smagas pārdomas, ko tad nu gatavot. Zvanīju cienītajam un uzdevu partijas uzdevumu, izdomāt ko ēdīsim. Pēc brīža uzdevumu bija izpildījis. Sēdējā pie i-neta un lasīja recpetes kur viena no galvenajām sastāvdaļām ir zivs. Ahā! Tātad, zivs vakariņās. Nu labi! Silti ieteicu viņam negaidīt mani mājās, bet rīkoties, uz ko es saņēmu nepārtulkojamu murmulēšanu, ka.... Tiešām nevarēju iztulkot. Labi! Lai būtu. Nonācām pie kompromisa par to, ka varētu pagatavot zivs burgerus. Abi vienbalsīgi par to nobalsojām un tad nu sūtīju cienīto radošajā komandējumā pēc zivīm. Rezultāts sanāca labs. Vidējā atvase kas ar zivīm parasti ir uz jūs, šoreiz ēda šņakstēdams. Laikam bija lietojams!