Laba diena!
Šodien gan ir aukstumiņš. Uz īsu brīdi izskrēju laukā un nosalu. Ziema nāk ar joni.
Šādā laikā tik tupēt mājās un ēst, ēst un vēlreiz ēst...
Ja jau reiz par ēšanu runājam, tad vakar, kad saulīte pa zemes virsmu staigāja, es devos savās rajona ārēs. Kamēr atvase ratos saldi šņākuļoja, apcerēju es dzīvi kā tādu un protams galveno dzīves jautājumu - ko gatavot saimei pusdienās! Šoreiz ārkātīgi netipiski sev, galvā raisījās doma par ceptu lasi.
Es jau iepriekš esmu norādījusi, ka man labāk ģeld baltā zivs, laši un foreles uz mani nekādu iespaidu neatstāj. Pat reizēm kaitina, ka publiskās ēstuvēs no jūras produktiem ir pieejams lasis vai forele. Sen jau šī zivtele neskaitās nekas smalks. Drīzāk jau tāds strādniekšķiras rijamais. Taču zinu daudzus, kuriem šī zivs ļoti garšo un kuri arī māk to garšīgi pagatavot. Tā nu, vienu dienu ieturot pusdienas ārpus mājas, pašai sev par pārsteigumu izvēlējos lasi. Atnesa man tādu mazu, skaistu gabaliņu, ko jaunākā atvase kāri noēda. Nu gandrīz, man palika daži kumosi. Un tad nu man iestājās tāda nepabeigtības sajūta. Zivs bija laba, garda un kas galvenais, nesabojāta ar daudzām garšvielām. Tas laikam bija iemesls, kāpēc vakara manā iepirkuma grozā nonāca lasis. Pareizāk sakot puse no laša.
Tā nu pēc sava prāta un saprašanas tapināju augšā.