Laimīgu Jauno gadu! Vismaz šis sauciens vēl kādu mēnesi skanēs. Cik nu tas būs laimīgs, to jau laiks rādīs.
Pēc visiem svētkiem un gadu mijas sagaidīšanas, kas izvērtās diezgan neparadzēta, iestājas tāds neliels apjukums vai labāk teikt, samulsums. Visu laiku esi ko gatavojis un šmorējis, cepis un sutinājis, ēsti cepeši un rosoli, laši un pastētes, ka tagad, pēcsvētku periodā iestājas samulsums. Tāds iestājās arī man, kad pēc rosīgas dienas attapos, ka jāgatavo ģimenei vakariņas. Ko pie velna šiem dot rīt?! Lūk, tāds bija jautājums.
Tākā jaunais gads tika sagaidīts, ne mūsmājās, tad saprotams, ka ledusskapī velti meklēt cepeša pārpalikumu. Slinkums doties uz veikalu un ja godīgi, tad slinkums gatavot.
Pētot ledusskapja saturu uzduros uz tāda aizmirstāka siera gabala. Gabals gana liels un gana sens, bet ne neēdams. Pagroziju rokās, paprātoju ko ar šamo iesākt, kad atmiņu dzīlēs uzausa frāze, cepts siers! Jēē, vīru deliģēju uz veikalu pēc dārzeņiem, pati ķeros pie siera karbonādes gatavošanas. Nu kas, nu kas var būt labāks pēc svētku izrīšanos. Nekas.
Siers izmantots, ģimene pieēdusies!